Drošības vārsts, automātiskais atgaisotājs un malkas katls

Šos divus nekādā ziņā nedrīkstētu jaukt.

Drošības vārsts (safety valve) – mehānisms, kas nepieļauj darba spiediena kāpumu virs normas apkures sistēmās. Piemēram, pie paaugstinātas temperatūras ar malku kurināmam katlam (+95°C) cirkulācijas ūdens, kas plūst caur katla kontūru, ir tuvu vārīšanās temperatūrai. Spiediens strauji pieaug, jo sistēmā sāk rasties gaisa burbulīši. Tas pieaug līdz robežai, kuru neizturētu sistēmas “vājākais punkts”, parasti carulēs radītos sūce, verdošais ūdens izplūstu caur plīsuma vietu, bet katlu cirkulējošais ūdens vairs nedzesētu – sabojātos sūknis, temperatūra katlā pieaugtu, tas pārdegtu un deformētos. Ja šī sistēma tiek aprīkota ar drošības vārstu, pieaugot temperatūrai un spiedienam cirkulācijas lokā, pie noteikta spiediena tas atvērtos, un liekais karstais ūdens tiktu izpūsts ārā no sistēmas. Problema tiktu veiksmīgi atrisināta. Protams, ka šāds elements apkures sistēmā ir obligāts.

Automātiskais atgaisotājs (automatic air valve) – mehānisms, kas izvada apkures sistēmā sakrājušos gaisu. Tas visbiežāk ir cilindrveidīgs (novietots sistēmas augstākajos punktos, līkumos uz leju, kur mēdz sakrāties gaiss), uztver un izvada gaisu, neatkarīgi no tā temperatūras. Tiklīdz gaisa padeve vārstam beidzas, tas aizveras.

Kas attiecas uz normālu malkas katla darbības temperatūru turpgaitā, tai ieteicams būt diapazonā no +60 līdz +85°C.

-Kāpēc ne zemāk? Malkas katli parasti ir no tērauda vai čuguna. Čuguns ir ieteicamāks, bet ne par to ir runa. Pirmkārt jau, iemetot malku kurtuvē, lai tā sāktu degt, tiek patērēts siltums mitruma aizvadīšanai no tās (gādā katlam sausu malku!). Šis mitrums nokļūst uz kurtuves, skursteņa sienām un, savienojoties ar dūmiem, kvēpiem, kondensējas un veido darvu, kas nodara lielas problēmas. Jo zemāka katla temperatūra, jo vairāk darvas veidojas. Pirmkārt, nedaudz mazinās siltumatdeve no kurtuves -> cirkulējošam ūdenim. Šī sacietējusī darva darbojas kā siltumu izolējošs elements, kas katlā nu nekādīgi nav vajadzīgs. Otrkārt, darva negatīvi iedarbojas uz katla metāla virsmu. Tā to saēd – katls pastiprināti izdeg. Jo vairāk nepieiešams katlu ekspluatēt, jo biežāk vajadzētu katlu iztīrīt ar metāla birsti. Es personīgi katlu škrubīju reizi nedēļā, katla jauda 30kW, un tas kuras katru dienu pa 4 stundām. Ja katla kurtuvē malkas kļūst mazāk, iesaku to papildināt, nevis gaidīt, kad temperatūra kritīs. Treškārt, gadījumos, kad katla temperatūra nesasniedz vairāk par 50-55°C, gan katla, gan uzsildītā pienākošā siltā ūdens lokā var savairoties baktērijas Leģionellas (Legionella), kas pie noteiktas koncentrācijas dzeramajā ūdenī kaitīgi iedarbojas uz cilvēka veselību. Ir pat bijuši letāli gadījumi. Stāvošs ūdens, kura temperatūra ir zemāka par 50°C ir ideāla baktēriju vairošanās vieta. Ir izpētīts, ka pie +60°C tās iet bojā pusstundas laikā.

-Kāpēc ne vairāk? Tīri drošības labad. Īpaši jau pirmajās katla ekspluatācijas reizēs, kad nav īsti iepazīti sistēmas darbības principi, piemetamā kurināmā apjoms u.t.t. Kurināmais katls neprasmīgās rokās var kļūt bīstams. Jāpatur prātā, ka temperatūra katlā aug ātrāk nekā krīt – pat pieverot gaisa padeves lūku, temperatūra katlā pirms krišanas vēl ceļas.

Darbināt katlu ar pilnu jaudu (~80°C) ir vislabvelīgāk (gluži tāpat kā automašīna pie 90-95km/h patērē mazāk degvielas), jo kā katlā, tā skurstenī mazāk veidojas darva. Tā arī var visekonomiskāk sadedzināt kurināmo un gūt vislielāko labumu, jo visas no malkas izdalījušās gaistošās vielas pilnībā sadeg un atdod siltumu ūdenim. Runājot par skursteni, to vispār nepieciešams brangi nosiltināt, lai tajā neveidotos kondensāts. Izplūdušo gāzu temperatūrai vajadzētu būt >100°C (aizsardzība pret kondensātu). Vispār nezinu, kā to izmērīt, nekāpjot uz jumta, taču vienu lietu mēs visi ļoti labi zinām, ko kondensāts (ūdens) dara ar būvelementiem… Skursteni vajadzētu arī regulāri (1x apkures sezonā) iztīrīt, lai tajā neizdegtos sakrājušies sodrēji. Lai ķieģeļu skurstenis mazāk ciestu no kondensāta, tajā iemontē metāla nerūsējošā tērauda cauruli, pa kuru plūdīs sakarsušās dūmgāzes. Nosiltina vietas, kur caurulei piekļūst auksts āra gaiss. Skursteņa augstums (normālai vilkmei) ir vismaz 5m, diametrs 120mm.

Katlu apsaistes shēmās ir lietderīgi uzstādīt katla termovārstus – tie ir trīsceļu vārsti (skaties rakstu “Siltuma akumulatora pieslēguma shēma”), ko var ieregulēt kādā no katla temperatūrām diapazonā +30°C un +70°C. Ieregulētais nozīmē ūdens temperatūru, kādu termovārsts (automātiski veras, atkarībā no cauri plūstošā siltumnesēja temperatūras) uzturēs pirms ieplūdes katlā. Respektīvi, katlam sākot iekurēties, termovārsts novirzīs plūsmu atpakaļ uz katlu (apvadlīnija), līdz ar to katls ātrāk uzsils, jo ūdens apjoms, kādu nepieciešams piesildīt ir ļoti mazs. Kad temperatūra katlā sasniedz, piemēram, +70°C vārsts atver plūsmu uz pārējo sistēmu, bet piever apvadlīniju. Tā kā sistēma ir auksta, aukstais ūdens tiek dzīts caur katlu. Tādējadi ūdens temperatūra atkal krīt zem +70°C. Plūsma uz sistēmu tiek pievērta, atveras plūsma uz apvadlīniju – atpakaļ uz katlu. Ūdens temperatūra atkal sasniedz +70°C un viss atkārtojas. Vienvārdsakot, šis štucerītis taupa katlu, jo tas tiek ekspluatēts ar pilnu jaudu. Galu galā, kad sistēma ir uzilusi virs +70°C, termovārsts ir pilnīgi atvērts uz sistēmu. Kad sistēmā siltuma enerģija vairs netiek ievadīta (temperatūra katlā krīt zem +70°C), plūsma uz sistēmu ir ciet.