Zaļmēslojums

Pievienoju PowerPoint prezentāciju: prezentacija_zalmeslojums

Paturpinot iepriekšējo tēmu par sējas vīķiem (Vasaras jeb sējas vīķi), kas ir gan labs lopbarības augs, gan viens no labākajiem augsnes ielabotājiem, vēlējos izstrādāt kopsavilkuma rakstu par zaļmēslojumu.

Augstu ražu pamats ir laba, trūdvielām bagāta augsne. Zināmie mēslošanas līdzekļi ir minerālmēsli, kūtsmēsli, virca, komposts un zaļmēslojums. Zaļmēslojuma ideja ir vienkārša – ļaujam augiem pašiem savairot nepieciešamās minerālvielas un sagādāt vēl turklāt dārgāko augu barības vielu – slāpekli.

Lai celtu smilšainu zemju auglību, tajā vislabāk ir ieart zemē zaļo augu masu. Zaļmēslojuma augi ir īpaši pieticīgi augsnes izvēlē un paši savai attīstībai “atrod” minerālvielas, šķīdinot pat grūti šķīstošus savienojumus. Pieaugs šādās zemēs trūds, kas sekmēs gan lauksaimniecības produkcijas iznākumu, gan plānotās mežaudzes ražību. Minerālmēsli, kūsmēsli šādās zemēs nedos vajadzīgo rezultātu, jo smilts zemes ir sausas un nav mēslojumam kur “aizķerties” – tas ieskalojas dziļākos augsnes slāņos. Savukārt, zaļmēslojums sadalās lēnāk.

Kad zaļmēslošanas augs pieteikoši liels izaudzis, to iear un ļauj tam satrūdēt. Iegūstam:

• labi noēnotu augsni, kas turas irdena un mitra. Rodas labvēlīgāki baktēriju vairošanās un darbības apstākļi;
• ar dziļu sakņu sistēmu zaļmēslošanas augs savāc savās virszemes daļās aizsklotās augu barības vielas no dziļākiem slāņiem. Zaļm.augu saknes irdina un vēdina apakškārtu, radīdamas iespēju izmantot to nākošajiem augiem;
• zaļmasu iearot, tie sadalās, un no augšanas laikā sakrātām organiskām vielām veidojas laba trūdviela, kas uzlabo zemes augu barības vielu un ūdens saistītspējas. Smagas, lipīgas māla augsnes by Advertise” href=”#44176297″> top drupanākas, un smalkas, putošas smiltis – saturīgākas. Augsne pieņem tumšu (melnu) nokrāsu – auglības redzamāko pazīmi. Atbrīvojas savāktās augu barības vielas un saražotais slāpeklis.

Labs zaļmēslojums dod augsnei tik pat daudz trūdvielu, cik 35 – 60 tonnu kūtsmēslojuma, atkarībā no augsnes iekultivācijas pakāpes

Zaļmēslojumam visvairāk audzē tauriņziežus: āboliņus, vīķus, zirņus, pupas, mazāk zināmās lupīnas un seradellu, kā arī citus pākšaugus. No pārējiem atzīmējami ir auzas, sinepes, eļļas rutks, griķi, rudzi un facēlija. Zaļmēslojumu AUGU vai to maisījumus var pielietot vairākos veidos:

1. kā pilnīgu zaļmēslojumu to var pielietot, sējot papuvē, tātad pavasarī, un līdz laikam, kad jāsēj ziemāji: AUGS saug tā, lai to varētu ieart kā mēslojumu ziemājiem;
2. ielabotās augsnēs AUGU sēju iespējams apvienot ar lopbrības iegūšanu tanī pašā gadā. Agri pavasarī iesēj kādu zaļbarības augu, ko novācot, iesēj AUGU. Tādējādi iegūstam vērtīgu mēslojumu nākošā gada kultūraugam. Šajā gadījumā AUGU iear pēc pirmā sala vai vēlā rudenī;
3. AUGU iespējams iesēt tūlīt pēc ziemāju novākšanas un ieart kā rudens zaļmēslojumu;
4. arī sējot pēc agrajiem kartupeļiem, AUGU var izmantot kā zaļmēslojumu nākošā gada kultūraugam;
5. ir iespējams audzēt AUGU zem ziemājiem, t.i., pavasarī sēt AUGU, kas turpina augt pēc virsauga nopļaušanas un kļūst iearams pēc pirmā sala. Te derēs augi, kas pacieš noēnojumu – seradella vai ziemas vīķi. Pēdējo var sēt arī rudenī;
6. bojātas AUGA sēklas var iestrādāt zemē, samaltā veidā;
7. kā “pārnesto zaļmēslojumu”. Šim nolūkam kādā laukā iesēj ilggadīgo AUGU (piem. daudzgadīgā lupīna, lucerna u.t.t.), ko vasarā iespējams nopļaut divas reizes un pārvedot ieart citā laukā.

Vislabāk zaļmēslus izmanto sakņaugi, auzas un rudzi, mazāk citas kultūras.

Vislielāko, visdrošāko zaļo masu zaļmēslojumam dos vairāku augu maisījums, kura kopējais apjoms ir vismaz 180 kg/ha. Uz ha piemērotākais maisījums:

1. Smilts augsnēm – 90kg dzeltenā lupīna, 80kg šaurlapainā, baltā lupīna vai pelušķi (pieticīgi zirņi) un 50kg auzas;
2. Smilšaina māla un citām vidēji smagām augsnēm – 70kg lauka pupas, 70kg  šaurlapainā vai baltā lupīna, 40kg zirņi un 30kg auzas;
3. Smagām mālainām augsnēm – 70kg zirņi, 50kg sējas vīķi, 80kg lauka pupas un 20kg auzas.

Īstais iearšanas laiks ir, kad zaļmēslojuma augi zied vai ir tikko pārziedējuši. Zaļmēslojums šādā stadijā ir ar slāpekli visbagātākais, un ir jāiear. Jāņem vērā, ka būs grūtības to uzreiz ieart (stāvošu), tādēļ otrs variants ir piespiest augus pie zemes un apart.

Tūlīt pēc zaļmēslojuma iearšanas sēt ziemājus nedrīkst. Jāļauj ieartai masai ~3 līdz 4 nedēļas trūdēt. Smagās augsnēs ieteicams ieart seklāk, nekā vieglās augsnēs, jo smagajās augsnēs, iearot zaļmēslojumu par dziļu, gaisa trūkuma dēļ tas nesadalās, bet pārkūdrojas, veidojot skābu, neuglīgu trūdu.

Sevišķa nepieciešamība pēc zaļmēsliem ir tām saimniecībām, kur kūtsmēsli ir jāved uz tāliem laukiem (mēslu vešana neatmaksājas), kā arī tām saimniecībām, kurās trūkst kūtsmēslu vai ir vāji attīstīta lopkopība.

Izmantotā literatūra:

• Meža dzīve, 1926.gada 1.jūnijs;
• Darbs un Zeme, 1942.gada 15.augusts;
• Brīvā Zeme, 1937.gada 28.septembris;
• Darbs un Zeme, 1942.gada 1.jūnijs;
• Darba Zemnieks, 1940.gada 23.augusts;
• Zaļmēsli, 1938.g. agronoms Rūd. Ozoliņš

Vasaras jeb sējas vīķi

Vasaras vīķi ir, manuprāt, ievērojams palīgs bioloģiskajiem zemniekiem vairāku iemeslu dēļ, kurus raksta turpinājumā apkopošu secinājumu daļā.

Vasaras vīķi ir iecienīts lopbarības augs. Tos parasti audzē mistros ar auzām. Vēl iespējams tos audzēt ar zirņiem un viengadīgo aireni. Vīķus zaļajai masai novāc ziedēšanas vai pākšu aizmešanās laikā un izlieto zaļbarībai, mazāk skābsiena vai skābbarības gatavošanai. Lopiem var izēdināt arī vīķu graudus, tos pievienojot spēkbarībai. Spēkbarība ar vasaras vīķu miltu piemaisījumu galvenokārt izēdināma liellopiem. Laikus novākti un nebojāti vīķu salmi ir laba lopbarība. Tos var izdināt sausā veidā vai arī izmantot kā piedevu, gatavojot no sulīgiem augiem skābbarību. Vasaras vīķiem liela agrotehniskā nozīme. Tie ir labs priekšaugs, jo kupli noauguši vīķi nomāc nezāles un ar sakņu atliekām atstāj augsnē daudz organisko vielu un slāpekļa.

Saknes labi attīsttītas, ar izteiktu mietsakni. Stublājs vāji šautņains, tievs, ļoti veldres nenoturīgs, 50… 120 cm garš. Augot labvēlīgos apstākļos, var būt arī garāks. Lapas pāra plūksnaini saliktas, lapiņas iegareni lineāras, ar strupu galotni, izteiktu dzīslu, klātas ar maigiem, pieguļošiem matiņiem. Ziedi lapu žāklēs pa 1 vai 2 (reti 3), sēdoši, samērā lieli, purpursarkani, sarkani violeti,retāk balti vai roz. Pākstis 4 … 6 cm garas, taisnas vai nedaudz izliektas, saplacinātas, tajās 4 … 12 sēklas. Sēklas saplacinātas, apaļas, retāk lodveidīgas, pelēkas, tumši pelēkas, melnas, nereti ar zimējumu. Sastopami arī viķi ar gaiši dzeltenām vai rozā sēklām. Glabjot sēklas kļūst tumšākas. 1000 sēklu masa pārsvarā 35 … 75 g, rupjsēklainām formām var būt līdz 140 g.

Mitruma prasības viķem, it sevišķi, audzējot tos zaļmasas ieguvei, ir lielas. Kvalitatīvu vīķu ražu var iegūt, tos audzējot pietiekami mitrās augsnēs. Vairāk mitruma vīķiem vajag līdz ziedēšanas beigām. Sēklas labāk nogatavojas, kā arī vieglāk sējumus novākt, ja veģetācijas otrajā pusē nokrišņu ir mazāk.

Augsne un barības vielas. Vīķu audzēšanai piemērotas smilšmāla, mālsmilts, kā arī māla augsnes. Sēklaudzēšanai vīķus var izvietot arī vieglākās smilts augsnēs, ja tās iekoptas un ir piemērots mitruma režīms. Labas zaļmasas ražas iegūst nosusinātos, iekoptos kūdrājos. Piemērotāka ir neitrāla vai vāji skāba augsnes reakcija. Ļoti mazražīgi vīķi ir, tos audzējot sausās, skābās, neiekoptās smilts augsnēs, kā arī blvās, glejotās māla augsnēs.

Sēja. Vasaras vīķus sēklu ieguvei sēj vasarāju sējas sākumā. Novēlojot sēju, strauji samazinās sēklu raža. Vīķus kā ļoti veldres nenoturīgus augus galvenokārt audzē mistros. Vasaras vīķu labākie mistra komponenti ir auzas, arī vasaras kvieši vai mieži. Vasaras vīķus ļoti piemērotos apstākļos sēklu ieguvei dažkārt audzē arī tīrsējā. Tīrsējā vasaras vīķus izsēj 110… 210 kg/ha. Atkarībā no augšanas apstākļiem mistra vīķus sēj 20… 50% no to izsējas normas tīrsējā (25… 100 kg/ha) ar attiecīgu labības piejaukumu, lai kopējā izsējas norma būtu 180… 240 kg/ha. Vīķu sēklas sēj 2 … 5 cm dziļi, pirms mistru izsējas tos rūpīgi sajaucot. Kopējais augšanas laiks – 85-100 dienas no sadīgšanas

Sējumu kopšana. Pēc sējas sausa, cilaina augsne jāpieveļ. Vasaras vīķu sējumus 4. … 6. dienā pēc sējas ecē. Ecēšanu atkārto pēc sadīgšanas.

Zaļmēsli. Kā tauriņziedis, vasaras vīķi ar gumiņbaktēriju palīdzību piesaista gaisa slāpekli. Maksimālo garumu un svaru sējas vīķi sasniedz pākšu veidošanās sākumā, t.i. 50-60 dienā pēc sējas. Potenciālā zaļmasas raža – līdz 30 t/ha, kas, to iearot zaļmēslojumam, līdzinās 30 tonnām labu kūtsmēslu uz hektāra.

Secinājumi:

1. Vasaras vīķi nav nekas jauns, tikai, kā šķiet, labi aizmirsts vecais augs, ko mums atkal vjadzētu redzēt savos laukos;
2. Ja nenodarbojaties ar lopiem, vīķi ir labs zaļmēslojuma augs, kuru labāk audzēt mistrā (auzas u.c.), lielākai zaļmasai. Iearot tīrsējā augušo zaļo masu, tas aizvieto 30t kūtsmēslu vai analogu daudzumu minerālmēslu, ar ko var izaudzēt līdz 3 t labības uz hektāru. Tas arī uzlabo augsni, ir veiksmīgi iekļujams augu sekā kā starpkultūra starp graudaugiem utt;
3. Ja zemnieks nodarbojas ar lopkopību, augkopību, tad vīķu audzēšana noteikti rentējas lielākā mērā, nekā monosaimniecības, kas nodarbojas, piemēram, tikai ar augkopību.

Izmantotā literatūra:

1. Augkopība (1988.g)
2. http://www.la.lv / Vasaras jeb sējas vīķu audzēšana lopbarībai
3. Graudkopja rokasgrāmata (1984.g.)