Vasaras jeb sējas vīķi

Vasaras vīķi ir, manuprāt, ievērojams palīgs bioloģiskajiem zemniekiem vairāku iemeslu dēļ, kurus raksta turpinājumā apkopošu secinājumu daļā.

Vasaras vīķi ir iecienīts lopbarības augs. Tos parasti audzē mistros ar auzām. Vēl iespējams tos audzēt ar zirņiem un viengadīgo aireni. Vīķus zaļajai masai novāc ziedēšanas vai pākšu aizmešanās laikā un izlieto zaļbarībai, mazāk skābsiena vai skābbarības gatavošanai. Lopiem var izēdināt arī vīķu graudus, tos pievienojot spēkbarībai. Spēkbarība ar vasaras vīķu miltu piemaisījumu galvenokārt izēdināma liellopiem. Laikus novākti un nebojāti vīķu salmi ir laba lopbarība. Tos var izdināt sausā veidā vai arī izmantot kā piedevu, gatavojot no sulīgiem augiem skābbarību. Vasaras vīķiem liela agrotehniskā nozīme. Tie ir labs priekšaugs, jo kupli noauguši vīķi nomāc nezāles un ar sakņu atliekām atstāj augsnē daudz organisko vielu un slāpekļa.

Saknes labi attīsttītas, ar izteiktu mietsakni. Stublājs vāji šautņains, tievs, ļoti veldres nenoturīgs, 50… 120 cm garš. Augot labvēlīgos apstākļos, var būt arī garāks. Lapas pāra plūksnaini saliktas, lapiņas iegareni lineāras, ar strupu galotni, izteiktu dzīslu, klātas ar maigiem, pieguļošiem matiņiem. Ziedi lapu žāklēs pa 1 vai 2 (reti 3), sēdoši, samērā lieli, purpursarkani, sarkani violeti,retāk balti vai roz. Pākstis 4 … 6 cm garas, taisnas vai nedaudz izliektas, saplacinātas, tajās 4 … 12 sēklas. Sēklas saplacinātas, apaļas, retāk lodveidīgas, pelēkas, tumši pelēkas, melnas, nereti ar zimējumu. Sastopami arī viķi ar gaiši dzeltenām vai rozā sēklām. Glabjot sēklas kļūst tumšākas. 1000 sēklu masa pārsvarā 35 … 75 g, rupjsēklainām formām var būt līdz 140 g.

Mitruma prasības viķem, it sevišķi, audzējot tos zaļmasas ieguvei, ir lielas. Kvalitatīvu vīķu ražu var iegūt, tos audzējot pietiekami mitrās augsnēs. Vairāk mitruma vīķiem vajag līdz ziedēšanas beigām. Sēklas labāk nogatavojas, kā arī vieglāk sējumus novākt, ja veģetācijas otrajā pusē nokrišņu ir mazāk.

Augsne un barības vielas. Vīķu audzēšanai piemērotas smilšmāla, mālsmilts, kā arī māla augsnes. Sēklaudzēšanai vīķus var izvietot arī vieglākās smilts augsnēs, ja tās iekoptas un ir piemērots mitruma režīms. Labas zaļmasas ražas iegūst nosusinātos, iekoptos kūdrājos. Piemērotāka ir neitrāla vai vāji skāba augsnes reakcija. Ļoti mazražīgi vīķi ir, tos audzējot sausās, skābās, neiekoptās smilts augsnēs, kā arī blvās, glejotās māla augsnēs.

Sēja. Vasaras vīķus sēklu ieguvei sēj vasarāju sējas sākumā. Novēlojot sēju, strauji samazinās sēklu raža. Vīķus kā ļoti veldres nenoturīgus augus galvenokārt audzē mistros. Vasaras vīķu labākie mistra komponenti ir auzas, arī vasaras kvieši vai mieži. Vasaras vīķus ļoti piemērotos apstākļos sēklu ieguvei dažkārt audzē arī tīrsējā. Tīrsējā vasaras vīķus izsēj 110… 210 kg/ha. Atkarībā no augšanas apstākļiem mistra vīķus sēj 20… 50% no to izsējas normas tīrsējā (25… 100 kg/ha) ar attiecīgu labības piejaukumu, lai kopējā izsējas norma būtu 180… 240 kg/ha. Vīķu sēklas sēj 2 … 5 cm dziļi, pirms mistru izsējas tos rūpīgi sajaucot. Kopējais augšanas laiks – 85-100 dienas no sadīgšanas

Sējumu kopšana. Pēc sējas sausa, cilaina augsne jāpieveļ. Vasaras vīķu sējumus 4. … 6. dienā pēc sējas ecē. Ecēšanu atkārto pēc sadīgšanas.

Zaļmēsli. Kā tauriņziedis, vasaras vīķi ar gumiņbaktēriju palīdzību piesaista gaisa slāpekli. Maksimālo garumu un svaru sējas vīķi sasniedz pākšu veidošanās sākumā, t.i. 50-60 dienā pēc sējas. Potenciālā zaļmasas raža – līdz 30 t/ha, kas, to iearot zaļmēslojumam, līdzinās 30 tonnām labu kūtsmēslu uz hektāra.

Secinājumi:

1. Vasaras vīķi nav nekas jauns, tikai, kā šķiet, labi aizmirsts vecais augs, ko mums atkal vjadzētu redzēt savos laukos;
2. Ja nenodarbojaties ar lopiem, vīķi ir labs zaļmēslojuma augs, kuru labāk audzēt mistrā (auzas u.c.), lielākai zaļmasai. Iearot tīrsējā augušo zaļo masu, tas aizvieto 30t kūtsmēslu vai analogu daudzumu minerālmēslu, ar ko var izaudzēt līdz 3 t labības uz hektāru. Tas arī uzlabo augsni, ir veiksmīgi iekļujams augu sekā kā starpkultūra starp graudaugiem utt;
3. Ja zemnieks nodarbojas ar lopkopību, augkopību, tad vīķu audzēšana noteikti rentējas lielākā mērā, nekā monosaimniecības, kas nodarbojas, piemēram, tikai ar augkopību.

Izmantotā literatūra:

1. Augkopība (1988.g)
2. http://www.la.lv / Vasaras jeb sējas vīķu audzēšana lopbarībai
3. Graudkopja rokasgrāmata (1984.g.)