Augsnes sastrādāšana

Pielikumā pievienoju prezentāciju.

prezentacija_augsnes-sastradasana

Materiālā minētie fakti SEVI ATTAISNOJA 1943.-1970.gadam, līdz ar to spriediet par to objektivitāti mūsu dienās 😉

• Vairākgadu pētījumi liecina, ka iekultivētā augsnē nav nepieciešama dziļāka aršana par 10 cm. Dziļākam arumam var būt mainīgas sekas. Pārējo darbu paveic audzējamās kultūras ar savām saknēm;
• Iekultivētos laukos dziļa aršana (>25 cm) normāli nepieciešama reizi 3 – 5 gados;
• Vislabākās, bez šaubām, ir kombinētās augsnes apstrādes mašīnas – aršana+kultivēšana, kultivēšana+ecēšana, aršana+šļūkšana utml;
• Gan vasarājiem, gan ziemājiem ar agru augsnes lobīšanu un pēc 4 nedēļām sekojošu aršanu tiek apkarots par 25% vairāk nezāļu un augsnē veidojas par 25% vairāk slāpekļa, salīdzinoši ar vēlu rudens aršanu. Tāpat arī lobītu audzi ir vieglāk apart, nekā art sakaltušu, biezu zelmeni;
• Pavasarī (sausā maija un jūnija sausuma dēļ) ieteicams pēc iespējas mazāk un seklāk veikt pirmssējas apstrādes. Ne velti vairākgadīgos pētījumos pierādījies, ka, ja rudenī nav veikta aršana, labākas ražas pavasara apstrādē dod nevis aršana, bet tikai kultivēšana (piem. diskošana);
• Vēla sēja, tāpat augsnes apstrāde, tai nesasniedzot apstrādes gatavību, ir vieni no lielākajiem agrotehniskajiem pārkāpumiem;
• Pēc vasarāju, ziemāju novākšanas ieteicamas dažādās starpkultūras – tiks daļēji aizturēta barības vielu ieskalošanās dziļākos slāņos, saražots augiem svarīgais slāpeklis. Veiksmīgi pierādījies variants, kur tauriņziežus kā starpkultūru atstāj uz lauka līdz pavasarim;
• Līdzenā augsnē (ar maziem augsnes frakcijas gabaliem) iztvaiko mazāk ūdens nekā caur rupjgabalainiem gabaliem, kas ir īpaši svarīgi sausuma periodā;
• Ieviešot vairākgadu augsekas, nepieciešams tāpat dažādot arī augsnes apstrādes paņēmienus;
• Nekļūdīsies, ja arklam pievienosi mazu šļūcīti vai ecēšas, kas uzreiz drupinās/līdzinās arumu. Nokavējot šļūkšanu, ecēšanu (pat 24 stundas!), augsnes gabali 3x grūtāk padosies irdināšanai. Citādāk ir ar ziemu, kur cits, lētāks irdinātājs ir sals;
• Ja ar lauka līdzināšanu panākam ļoti labus augšanas apstākļus nezālēm, tas ir ļoti labi un normāli, jo ar pēc 4-6 dienām sekojošu ecēšanu iespējams iznīcināt līdz 90% dīgstošo nezāļu;
• Pareiza augsnes sastrādāšana lielā mērā ietekmē augsnes auglības celšanos. Tāpēc augsnes ielabošanai ieteicami sekojoši iksezonas darbi: zemi jāapar rudenī; pēc kultūraugiem zemi nekvējoies jāloba vai kā citādāk apstrādā (moto “Vienmēr zaļš”); laikā piegādāt mēslojumu; augsni mazāk sastrādāt pirms sējas (pavasarī); bieži stādīt rušināmaugus; ecēt pēc labību sējas.

Augu sekas

Pielikumā pievienoju prezentāciju un pielikumus

prezentacija_augu-sekas

lapa1

lapa2

lapa3

lapa4

1. Augu seku pielietošana veiksmīgā variācijā dod prognozējamas, stabilas, normālas ražas;
2. Katru gadu, noteiktu gadu skaitu (labāk 5 un vairāk) vienā laukā maina kultūraugus secībā, kādā ir labāk pašai saimniecībai un kā ir ieteikts;
3. Pie svarīgākajiem pozitīvajiem faktoriem pieder: palielinās augsnes auglība, samazinās pesticīdu pielietošanas nepieciešamība, samazinās augu barības elementu zudumi u.c.
4. Latvijā ieteicamās augu sekas sastāv no ne vairāk kā 75% graudaugu. Pārējie 25% augu sekā iekļaujami: rušināmaugi, daudzgadīgās zāles, tauriņzieži (tas viss pēc saimniecības iespējām);
5. Katras saimniecības viens no mērķiem ir uzlabot augsnes auglību. Tad, lūk, veiksmīga augu seka ir viens no faktoriem, kas uzlabo augsnes auglību;
6. Augu sekas viens no uzdevumiem ir sakārtot kultūraugus secībā, kas atstāj labvēlīgu iespaidu uz audzējamo kultūru;
7. Ko audzēt vienā gadā un ko audzēt nākošajā, vai gluži otrādi, neaudzēt nākošajā – to skatīt prezentācijā;
8. Saimniecībām, kas audzē tikai graudaugus: maksimāli pielietojiet pasējas vai uz rugaines sējamos tauriņziežus, piem., āboliņus, rapsi. Piemēram, ja ir doma pa ziemu atstāt rugājus uz lauka, pēc graudu novākšanas uzreiz pa virsu uzsēj āboliņu, rapsi, varbūt facēliju (tā saucas RUGAINES vai PĒCPĻAUJAS starpkultūra). Ja pavasarī sēj graudaugus un piesēj klāt vīķi utml, tas saucas PASĒJAS kultūra. Un trešais veids ir ZIEMAS starpkultūra – rudenī sēj graudaugus un tiem piesēj klāt rudzus, ziemas vīķi utml;
9. Rugaines, pasējas (vasaras) un ziemas (ziema) starpkultūras palīdz aizturēt “kustīgo” galveno barības elementu, kas viegli ieskalojas dziļāk augsnē – slāpekli (N). Vienkāršs piemērs: ja zemes virskārta ir “melna”, aramkārtā (0-20cm) esošās barības vielas vieglāk izskalojas nekā tad, ja uz zemes virskārtas zaļo augi, kas daļu no šīm, augam vajadzīgajām vielām, uzņem sevī. Sevišķi svarīgi tas ir lielu nokrišņu periodā (kad jau tie nokrišņi uznāk un ziemā). Ne par velti pastāv doma  – lai zeme vienmēr zaļo!
10. Kultūraugi iedalāmi vērtīgajos un mazvērtīgajos. Vērtīgie palielina slāpekļa un trūda saturu augsnē, tātad uzlabo auglību, bet mazvērtīgie – samazina. Pie pirmajiem pieskaitāmi pākšaugi un daudzgadīgās zāles, pie otrajiem – bietes, lini, rušināmaugi un graudaugi;
11. Tāpat prezentācijā skatīt augseku piemērus, atkarībā no to uzdevuma – kam tiek audzēts?;
12. Praksē pierādījies, ka minerālmēslu pielietošana samazina augsnes auglību. Lai gan pastāv nelielas iespējas, pielietojot pareizās augsekas, auglību celt (skatīt prezentācijā 66.slaidu – 5.rinda);
13. Augsnē esošie mikroorganismi dara vislielāko darbu, tie tieši ietekmē ražas iznākumu. Tāpēc ieteicams augsnē ik pēc 5 gadiem ievadīt kūtsmēslus. Kā alternatīva minama veikalos nopērkamie mikroorganiskie mēslošanas līdzekļi.

Novēlu visiem, visiem veiksmīgu ražu! Lai darbošanās pa lauku Jums kļūst ne tikai par maizes, bet arī par sirdsdarbu! Mīlēsim savu zemi, cilvēkus un savu lauku sētu!

Jaunaudžu un krājas kopšanas cirtes

Pielikumā pievienoju kopsavilkumu excel failā no rokasgrāmatas “Kopšanas ciršu rokasgrāmata”, ko ir izstrādājuši Latvijas Valsts Meži (LVM)

Excel failā ir jaunaudžu kopšanas normu apkopojums, kā arī briestaudžu krājas kopšanas ciršu modeļu apkopojums. Iepriekšminētās normas tiek pielietotas LVM darbā ar mežaudzēm.

Varēsiet rast atbildi uz jautājumiem:

1. Kādus kokus un koku sugas audzēt jaunaudzē?
2. Kā noteikt, cik kokus atstāt jaunaudzē?
3. Kādus kokus cirst, un kādus – atstāt briestaudzē pēc kopšanas darbiem?
4. Kā vienkāršoti noteikt, vai briestaudzē nepieciešama ciršana, un cik daudz vēlams izcirst?

Rokasgrāmata atrodama šeit: http://www.lvm.lv/petijumi-un-publikacijas

Excel fails: jaunaudzu-un-krajas-kopsanas-cirtes

Zaļmēslojums

Pievienoju PowerPoint prezentāciju: prezentacija_zalmeslojums

Paturpinot iepriekšējo tēmu par sējas vīķiem (Vasaras jeb sējas vīķi), kas ir gan labs lopbarības augs, gan viens no labākajiem augsnes ielabotājiem, vēlējos izstrādāt kopsavilkuma rakstu par zaļmēslojumu.

Augstu ražu pamats ir laba, trūdvielām bagāta augsne. Zināmie mēslošanas līdzekļi ir minerālmēsli, kūtsmēsli, virca, komposts un zaļmēslojums. Zaļmēslojuma ideja ir vienkārša – ļaujam augiem pašiem savairot nepieciešamās minerālvielas un sagādāt vēl turklāt dārgāko augu barības vielu – slāpekli.

Lai celtu smilšainu zemju auglību, tajā vislabāk ir ieart zemē zaļo augu masu. Zaļmēslojuma augi ir īpaši pieticīgi augsnes izvēlē un paši savai attīstībai “atrod” minerālvielas, šķīdinot pat grūti šķīstošus savienojumus. Pieaugs šādās zemēs trūds, kas sekmēs gan lauksaimniecības produkcijas iznākumu, gan plānotās mežaudzes ražību. Minerālmēsli, kūsmēsli šādās zemēs nedos vajadzīgo rezultātu, jo smilts zemes ir sausas un nav mēslojumam kur “aizķerties” – tas ieskalojas dziļākos augsnes slāņos. Savukārt, zaļmēslojums sadalās lēnāk.

Kad zaļmēslošanas augs pieteikoši liels izaudzis, to iear un ļauj tam satrūdēt. Iegūstam:

• labi noēnotu augsni, kas turas irdena un mitra. Rodas labvēlīgāki baktēriju vairošanās un darbības apstākļi;
• ar dziļu sakņu sistēmu zaļmēslošanas augs savāc savās virszemes daļās aizsklotās augu barības vielas no dziļākiem slāņiem. Zaļm.augu saknes irdina un vēdina apakškārtu, radīdamas iespēju izmantot to nākošajiem augiem;
• zaļmasu iearot, tie sadalās, un no augšanas laikā sakrātām organiskām vielām veidojas laba trūdviela, kas uzlabo zemes augu barības vielu un ūdens saistītspējas. Smagas, lipīgas māla augsnes by Advertise” href=”#44176297″> top drupanākas, un smalkas, putošas smiltis – saturīgākas. Augsne pieņem tumšu (melnu) nokrāsu – auglības redzamāko pazīmi. Atbrīvojas savāktās augu barības vielas un saražotais slāpeklis.

Labs zaļmēslojums dod augsnei tik pat daudz trūdvielu, cik 35 – 60 tonnu kūtsmēslojuma, atkarībā no augsnes iekultivācijas pakāpes

Zaļmēslojumam visvairāk audzē tauriņziežus: āboliņus, vīķus, zirņus, pupas, mazāk zināmās lupīnas un seradellu, kā arī citus pākšaugus. No pārējiem atzīmējami ir auzas, sinepes, eļļas rutks, griķi, rudzi un facēlija. Zaļmēslojumu AUGU vai to maisījumus var pielietot vairākos veidos:

1. kā pilnīgu zaļmēslojumu to var pielietot, sējot papuvē, tātad pavasarī, un līdz laikam, kad jāsēj ziemāji: AUGS saug tā, lai to varētu ieart kā mēslojumu ziemājiem;
2. ielabotās augsnēs AUGU sēju iespējams apvienot ar lopbrības iegūšanu tanī pašā gadā. Agri pavasarī iesēj kādu zaļbarības augu, ko novācot, iesēj AUGU. Tādējādi iegūstam vērtīgu mēslojumu nākošā gada kultūraugam. Šajā gadījumā AUGU iear pēc pirmā sala vai vēlā rudenī;
3. AUGU iespējams iesēt tūlīt pēc ziemāju novākšanas un ieart kā rudens zaļmēslojumu;
4. arī sējot pēc agrajiem kartupeļiem, AUGU var izmantot kā zaļmēslojumu nākošā gada kultūraugam;
5. ir iespējams audzēt AUGU zem ziemājiem, t.i., pavasarī sēt AUGU, kas turpina augt pēc virsauga nopļaušanas un kļūst iearams pēc pirmā sala. Te derēs augi, kas pacieš noēnojumu – seradella vai ziemas vīķi. Pēdējo var sēt arī rudenī;
6. bojātas AUGA sēklas var iestrādāt zemē, samaltā veidā;
7. kā “pārnesto zaļmēslojumu”. Šim nolūkam kādā laukā iesēj ilggadīgo AUGU (piem. daudzgadīgā lupīna, lucerna u.t.t.), ko vasarā iespējams nopļaut divas reizes un pārvedot ieart citā laukā.

Vislabāk zaļmēslus izmanto sakņaugi, auzas un rudzi, mazāk citas kultūras.

Vislielāko, visdrošāko zaļo masu zaļmēslojumam dos vairāku augu maisījums, kura kopējais apjoms ir vismaz 180 kg/ha. Uz ha piemērotākais maisījums:

1. Smilts augsnēm – 90kg dzeltenā lupīna, 80kg šaurlapainā, baltā lupīna vai pelušķi (pieticīgi zirņi) un 50kg auzas;
2. Smilšaina māla un citām vidēji smagām augsnēm – 70kg lauka pupas, 70kg  šaurlapainā vai baltā lupīna, 40kg zirņi un 30kg auzas;
3. Smagām mālainām augsnēm – 70kg zirņi, 50kg sējas vīķi, 80kg lauka pupas un 20kg auzas.

Īstais iearšanas laiks ir, kad zaļmēslojuma augi zied vai ir tikko pārziedējuši. Zaļmēslojums šādā stadijā ir ar slāpekli visbagātākais, un ir jāiear. Jāņem vērā, ka būs grūtības to uzreiz ieart (stāvošu), tādēļ otrs variants ir piespiest augus pie zemes un apart.

Tūlīt pēc zaļmēslojuma iearšanas sēt ziemājus nedrīkst. Jāļauj ieartai masai ~3 līdz 4 nedēļas trūdēt. Smagās augsnēs ieteicams ieart seklāk, nekā vieglās augsnēs, jo smagajās augsnēs, iearot zaļmēslojumu par dziļu, gaisa trūkuma dēļ tas nesadalās, bet pārkūdrojas, veidojot skābu, neuglīgu trūdu.

Sevišķa nepieciešamība pēc zaļmēsliem ir tām saimniecībām, kur kūtsmēsli ir jāved uz tāliem laukiem (mēslu vešana neatmaksājas), kā arī tām saimniecībām, kurās trūkst kūtsmēslu vai ir vāji attīstīta lopkopība.

Izmantotā literatūra:

• Meža dzīve, 1926.gada 1.jūnijs;
• Darbs un Zeme, 1942.gada 15.augusts;
• Brīvā Zeme, 1937.gada 28.septembris;
• Darbs un Zeme, 1942.gada 1.jūnijs;
• Darba Zemnieks, 1940.gada 23.augusts;
• Zaļmēsli, 1938.g. agronoms Rūd. Ozoliņš

Vasaras jeb sējas vīķi

Vasaras vīķi ir, manuprāt, ievērojams palīgs bioloģiskajiem zemniekiem vairāku iemeslu dēļ, kurus raksta turpinājumā apkopošu secinājumu daļā.

Vasaras vīķi ir iecienīts lopbarības augs. Tos parasti audzē mistros ar auzām. Vēl iespējams tos audzēt ar zirņiem un viengadīgo aireni. Vīķus zaļajai masai novāc ziedēšanas vai pākšu aizmešanās laikā un izlieto zaļbarībai, mazāk skābsiena vai skābbarības gatavošanai. Lopiem var izēdināt arī vīķu graudus, tos pievienojot spēkbarībai. Spēkbarība ar vasaras vīķu miltu piemaisījumu galvenokārt izēdināma liellopiem. Laikus novākti un nebojāti vīķu salmi ir laba lopbarība. Tos var izdināt sausā veidā vai arī izmantot kā piedevu, gatavojot no sulīgiem augiem skābbarību. Vasaras vīķiem liela agrotehniskā nozīme. Tie ir labs priekšaugs, jo kupli noauguši vīķi nomāc nezāles un ar sakņu atliekām atstāj augsnē daudz organisko vielu un slāpekļa.

Saknes labi attīsttītas, ar izteiktu mietsakni. Stublājs vāji šautņains, tievs, ļoti veldres nenoturīgs, 50… 120 cm garš. Augot labvēlīgos apstākļos, var būt arī garāks. Lapas pāra plūksnaini saliktas, lapiņas iegareni lineāras, ar strupu galotni, izteiktu dzīslu, klātas ar maigiem, pieguļošiem matiņiem. Ziedi lapu žāklēs pa 1 vai 2 (reti 3), sēdoši, samērā lieli, purpursarkani, sarkani violeti,retāk balti vai roz. Pākstis 4 … 6 cm garas, taisnas vai nedaudz izliektas, saplacinātas, tajās 4 … 12 sēklas. Sēklas saplacinātas, apaļas, retāk lodveidīgas, pelēkas, tumši pelēkas, melnas, nereti ar zimējumu. Sastopami arī viķi ar gaiši dzeltenām vai rozā sēklām. Glabjot sēklas kļūst tumšākas. 1000 sēklu masa pārsvarā 35 … 75 g, rupjsēklainām formām var būt līdz 140 g.

Mitruma prasības viķem, it sevišķi, audzējot tos zaļmasas ieguvei, ir lielas. Kvalitatīvu vīķu ražu var iegūt, tos audzējot pietiekami mitrās augsnēs. Vairāk mitruma vīķiem vajag līdz ziedēšanas beigām. Sēklas labāk nogatavojas, kā arī vieglāk sējumus novākt, ja veģetācijas otrajā pusē nokrišņu ir mazāk.

Augsne un barības vielas. Vīķu audzēšanai piemērotas smilšmāla, mālsmilts, kā arī māla augsnes. Sēklaudzēšanai vīķus var izvietot arī vieglākās smilts augsnēs, ja tās iekoptas un ir piemērots mitruma režīms. Labas zaļmasas ražas iegūst nosusinātos, iekoptos kūdrājos. Piemērotāka ir neitrāla vai vāji skāba augsnes reakcija. Ļoti mazražīgi vīķi ir, tos audzējot sausās, skābās, neiekoptās smilts augsnēs, kā arī blvās, glejotās māla augsnēs.

Sēja. Vasaras vīķus sēklu ieguvei sēj vasarāju sējas sākumā. Novēlojot sēju, strauji samazinās sēklu raža. Vīķus kā ļoti veldres nenoturīgus augus galvenokārt audzē mistros. Vasaras vīķu labākie mistra komponenti ir auzas, arī vasaras kvieši vai mieži. Vasaras vīķus ļoti piemērotos apstākļos sēklu ieguvei dažkārt audzē arī tīrsējā. Tīrsējā vasaras vīķus izsēj 110… 210 kg/ha. Atkarībā no augšanas apstākļiem mistra vīķus sēj 20… 50% no to izsējas normas tīrsējā (25… 100 kg/ha) ar attiecīgu labības piejaukumu, lai kopējā izsējas norma būtu 180… 240 kg/ha. Vīķu sēklas sēj 2 … 5 cm dziļi, pirms mistru izsējas tos rūpīgi sajaucot. Kopējais augšanas laiks – 85-100 dienas no sadīgšanas

Sējumu kopšana. Pēc sējas sausa, cilaina augsne jāpieveļ. Vasaras vīķu sējumus 4. … 6. dienā pēc sējas ecē. Ecēšanu atkārto pēc sadīgšanas.

Zaļmēsli. Kā tauriņziedis, vasaras vīķi ar gumiņbaktēriju palīdzību piesaista gaisa slāpekli. Maksimālo garumu un svaru sējas vīķi sasniedz pākšu veidošanās sākumā, t.i. 50-60 dienā pēc sējas. Potenciālā zaļmasas raža – līdz 30 t/ha, kas, to iearot zaļmēslojumam, līdzinās 30 tonnām labu kūtsmēslu uz hektāra.

Secinājumi:

1. Vasaras vīķi nav nekas jauns, tikai, kā šķiet, labi aizmirsts vecais augs, ko mums atkal vjadzētu redzēt savos laukos;
2. Ja nenodarbojaties ar lopiem, vīķi ir labs zaļmēslojuma augs, kuru labāk audzēt mistrā (auzas u.c.), lielākai zaļmasai. Iearot tīrsējā augušo zaļo masu, tas aizvieto 30t kūtsmēslu vai analogu daudzumu minerālmēslu, ar ko var izaudzēt līdz 3 t labības uz hektāru. Tas arī uzlabo augsni, ir veiksmīgi iekļujams augu sekā kā starpkultūra starp graudaugiem utt;
3. Ja zemnieks nodarbojas ar lopkopību, augkopību, tad vīķu audzēšana noteikti rentējas lielākā mērā, nekā monosaimniecības, kas nodarbojas, piemēram, tikai ar augkopību.

Izmantotā literatūra:

1. Augkopība (1988.g)
2. http://www.la.lv / Vasaras jeb sējas vīķu audzēšana lopbarībai
3. Graudkopja rokasgrāmata (1984.g.)

Palīgs apkures un augkopības jomās

Sveiki! Nu jau kādu laiku nekas nav rakstīts. Paldies par dažendažādākajiem jautājumiem, kuros iedziļinoties arī pats esmu kaut ko jaunu iemācījies un uzzinājis. Saproti arī mani, ir tikai cilvēcīgi, ja 100% neesmu atbildējis uz visiem jautajumiem, jo pats daudz ko nezinu un laiku pa laikam uznāk sliņķība. Galu galā, tā visa rezultātā (savas ikdienas vienkāršošanai) esmu izveidojis visvisādus aprēķinus, kas man ir noderējuši, likušies interesanti, kuros ik pa laikam iemetu aci. Tie ir gan jautājumi par apkuri, ūdensapgādi, kanlizāciju, energoauditiem, ventilāciju, kā arī ļoti nesenu manu aizraušanos un izglītošanos par lauksaimniecību, konkrētāk – bioloģisko graudkopību. Šodien vēlos dalīties šajā informācijā ar Tevi. Kā saka, “neliec sveci zem pūra…” 🙂 Kā ir moderni teikt, “ja kaut viena lieta no tā visa Tev noderēs, tad uzskatīšu, ka mans mērķis ir izpildīts” – nebūšu oriģināls un šo arī teikšu. Jautājumus – kas, kā, kur un kāpēc (un arī citus) – vaicā man pa e-pastu. Apkure Augkopiba

Ko šajos failos var atrast?

Apkure :

1). Akumulācijas tvertnes aprēķins;

2). Ekonomisko spuldžu atmaksa;

3). Q=mcΔT aprēķins jeb kādu siltuma jaudu attīsta noteikta gaisa vai ūdens plūsma, atdziestot par noteiktu temperatūru;

4). Vaļēja, slēgta izplešanās trauka aprēķins;

5). Gaisa vadu izmēru aprēķins;

6). Balansējošo vārstu izvēle;

7). Ātrsildītāja jaudas aprēķins;

8). Infiltrācijas siltuma zudumu aprēķins;

9). Malkas patēriņš apkures sezonā;

10). Dūmeņa izmēra noteikšana malkas apkures katlam;

11). Gaisavada pretestības aprēķins;

12). Normatīvais ūdens patēriņš GOST un LBN;

13). Maksimālie plūsmas ātrumi caurulēs pēc LBN;

14). Siltuma zudumu aprēķins caur norobežojošo konstrukciju;

15). Apkures sistēmas spiediena zudumi un daudzi daudzi citi aprēķini.

Augkopība: 

1). Kultūraugu iznesa un mēslojuma apjoma aprēķins;

2). Piemērotākie graudaugu kultūru priekšaugi un pēcaugi;

3). Ieteicamā graudaugu sējumu platība, atkarībā no reģiona;

4). Graudaugiem piemērotākā augsne un optimālā augsnes reakcija;

5). Augšņu noteicējs;

6). Augšņu tipu raksturojošās agronomiskās īpašības;

7). Kaļķojuma devas aprēķins;

8). Piemērotākā zaļmēslojuma noteikšanas aprēķins;

9). NPK minerālmēslojuma devas aprēķins, atkarībā no augsnēs esošā barības vielu apjoma;

10). Graudaugu ražība, atkarībā no organisko vielu satura augsnē;

11). Graudaugu ražība, atkarībā no augsnes iekultivācijas pakāpes;

12). Graudaugu ražība, atkarībā no mehāniskā sastāva;

13). Augseku piemēri un priekšaugu efektivitātes novērtēšana;

14). Minerālmēslu raksturojums, sajaukšanas nosacījumi;

15). Nepieciešamās grunstūdeņu līmeņa dziļuma normas;

16). Dažādi piemēri kultūraugu ražības palielināšanai un daudzi daudzi citi aprēķini.

Ja vēl kaut ko interesantu uzsākšu, informēšu arī Tevi! Bet pagaidām – lai izdodas!!

2012 apskats

The WordPress.com stats helper monkeys prepared a 2012 annual report for this blog.

Here’s an excerpt:

4,329 films were submitted to the 2012 Cannes Film Festival. This blog had 51,000 views in 2012. If each view were a film, this blog would power 12 Film Festivals

Click here to see the complete report.

Lietusūdens izmantošana sadzīves vajadzībām

Pašķirstot pāris grāmatas, uzdūros uz šīs interesantās shēmas. Šī konkrēti ir domāta daudzdzīvokļu mājām ar plakano jumtu, kur pēc projekta lietusūdeni savāc un novada pa iekšējo lietusūdens kanalizācijas stāvvadu un izvada tālāk laukā pie pamatiem vai kanalizācijas akās. To, protams, var pielāgot arī privātmājām ar slīpajiem jumtiem – veidi, kā iespējams savākt lietusūdeni ir daudzi.

Tā kā ūdens cenas ceļas, vajag meklēt alternatīvas, kā par ūdeni maksāt mazāk. Lietusūdeni uzkrāj tvertnēs (labs variants ir kubīgās degvielas plastmasas tvertnes, mazākiem apjomiem pietiek arī 200L mucas). Liekais ūdens tiek novadīts uz kanalizāciju. Ūdens sūkns, komplektā ar hidroforu (lētākie maksā ap 60Ls) nodrošina spiedienu un ūdeņu aizgādāšanu uz klozetpodiem, laistīšanas krāniem utt, kur vien sirds kāro. Ja ūdens tvertnē iet mazumā, var pieslēgties atpakaļ pie ūdensvada tīkliem.

Vajag vienīgi uzmanīties, lai tvertnē vienmēr būtu ūdens. Ja tas beigsies, sūknis, visdrīzāk pārdegs, jo nevarēs uzpumpēt vajadzīgo spiedienu caurulēs. Arī lietusūdens uztvērēju vajag sameisterot tā, lai lapas, zari netiktu tvertnē. Tas sastāv no filtra, kas aiztur cietās frakcijas, bet ļauj ūdenim tecēt cauri. Ticu, ka lasītājs atradīs abu problēmu risinājumus.

Lai izdodas!

Malkas katla siltuma akumulatora pieslēguma shēma

Tātad izklāstīšu savu redzējumu un, lai vieglāk varētu saprast, sadalīšu šo shēmu 3 daļās.

Sāksim.

Pirmā daļa sastāv no katla + kombinētā boilera. Šis ir tā saucamais “mazais loks” vai “mazais katla loks”. Standartshēmās mazajā lokā parasti neiekļauj ūdens kombinēto boileri, jo šī loka funkcija ir pēc iespējas ātrāk uzkarsēt katlu līdz darba temperatūrai. Tā ir katla saudzēšanas funkcija pret mazām temperatūrām (zem 50 vai 60 grādiem). Likt cirkulācijas sūkni uz kombinētā boilera cilpas ir pilnīgi lieki – katla sūknis pilnībā spēj nodrošināt cirkulāciju ne tikai caur katlu, bet vēl 2,3,4 cilpām, kas ir uz katla loka. Termovārstu malkas apkures katlu gadījumā izvēlas 60 grādu. 60 grādi nozīmē temperatūru, ko katla lokā uztur termovārsts.

Kādi ir plusi / mīnusi šādam slēgumam?

+ Uz boilera cilpas nevajag atsevišķu sūkni, tātad ietaupās nauda – sūknis un cirkulācijas elektroenerģija. Pēc sirds patikas var piegriezt lodveida ventiļus uz boileri, to sildot vai nesildot;

+ Termovārsts notur mazajā lokā minētos +60-70 grādus, tātad nevajag uztraukties par leģionāru slimību;

– Paies mazliet ilgāks laiks, līdz siltums nokļūs sildķermeņos – radiatoros, siltajās grīdās, tā kā ir lielāks apjoms ūdens katla cilpā, ko piesildīt;

– Boilerim enerģija no katla tiks nodota tikai katla kurināšanās laikā.

Otrā daļa sastāv no akumulācijas tvertnes. Vislabākais variants būtu akumulācijas tvertnei ierīkot 4 izvadus: kreisos divus – katla sūknim, labējos – apkures sistēmas sūknim/iem (augšējais attēls). Tā kā visi apkures sistēmas sūkņi iedalās 2 daļās – ražošanas cirkulācijas sūkņi (uz mazā loka) un pārvades jeb sadales cirkulācijas sūkņi (skatīt nākamos attēlus), ir svarīgi, lai tie viens otru pēc iespējas mazāk ietekmētu. Tad nu šādā gadījumā akumulācijas tvertne noder lieliski. Attēlotā apeja nepieciešama retajiem gadījumiem, kad siltumu pirmām kārtām vajag nogādāt apkures vajadzībām – kad nav laika kurināt akumulācijas tvertni.

Var arī, protams, veidot tikai 2 ievadus, ko praksē var sastapt diezgan bieži…

Trešā daļa ir siltuma pārvades daļa, kur visas apkures sistēmas paņem savu daļu enerģijas. Te svarīga lieta ir caurules (“No/uz akumulācijas tvertnes/i”) diametru izvēlēties, ņemot vērā plūsmas summu pa divām caurulēm – “Uz siltajām grīdām” un “Uz radiatoriem”. Un plūsmas summa nav abu sūkņu summa – te jau ir darbs projektētājam, lai to aprēķinātu.

Un vēl viens variants, kā var malkas katla shēmai pievienot silto grīdu sistēmu:

Ar speciālu vārstu (ieregulējas atkarībā no temperatūras uz silto grīdu padeves cilpu) pieregulē siltuma padevi uz siltajām grīdām un viss notiek. Šādā gadījumā var iztikt bez trīsceļu vārsta. Var izmantot arī parastu lodveida krānu, tikai (tāpat kā gadījumā ar parasto 3ceļu vārstu) nebūs iespēju regulēt padeves temperatūru automātiski.

Post scriptum

Shēma lieliski noder un strādā, ja izpildās 2 nosacījumi:

• kurināmais ir malka, akmeņogles, utml materiāls, kura padevi nodrošina cilvēks;
• katls ir izvēlēts ar vismaz 2x lielāku jaudu nekā ir ēkas siltuma zudumi.

Pretējā gadījumā, shēma nav Jums piemērota.

Saules kolektors – sarežģīti?? Nesmīdini mani :)

Ar šo rakstu vēlos izkliedināt mītu, ka saules kolektori ir kaut kas neiespējams un ka uzstādīt to esošajās apkures sistēmās nav iespējams un šausmīgi dārgi. Tā nav. Piedāvāšu shēmu, kas ir derīga vasaras apstākļos, kad ir slinkums kurināt katlu tikai karstā ūdens dēļ, vai kas vēl trakāk, jākurina ar elektrību.

Vispirms gribēju pasūdzēties, ka firmu piedāvātās shēmas (pem. Viessmann) tiek ļoti sarežģītas. Man patīk veidot apkures shēmas, bet, ieraugot firmu piedāvājumus, šermuļi pārskrien pār kauliem, kā viss vienkāršais tiek sarežģīts! Lai nu kā, piedāvāju vienkāršu shēmu, skeletu. Shēmas mīnuss varētu būt tas, ka nav paredzēts aizsargmehānisms, kā nedzesēt boileri, ja temperatūra saules kolektorā ir zemāka.

Tagad pievērsīsimies augšējam attēlam. Ja kāds no elementiem nav zināms, ir špikeris labajā pusē zem nosaukuma „Apzīmējumi”. Uzzīmējis esmu boileri ar 2 „čūskām” – viens apkures katlam, otrs kolektoram. Tātad siltumnesējs cirkulē līdz kolektoram cauri diviem dzīvojamās mājas pārsegumiem, kur, saules staru ietekmē, šķidrums sasilst. Augstākajā sistēmas vietā (virs kolektora) vēlams novietot atgaisotāju. Tālāk šķidrums cirkulē atpakaļ caur 2 pārsegumiem un atkal nonāk boilerā, kur atdziest un atkal plūst uz kolektoru. Var iztikt bez glikola, nav automātikas, ir maksimāli maz elementu (pāris lodveida ventiļu, arī ne termometra, ne manometra (ar ko laikam īpaši lielīties nevar)), tikai izmeklēti sistēmas elementi. Caurule ir DN20, tērauda vai kapara, bet priekšroka tomēr dodama pirmajam, jokolektorā var būt lieli grādi. Lai iegūtu maksimālu efektu, vēlams caurules nosiltināt, jo tas atmaksāsies.

Tālāk pievērsīsimies sūkņa apsaistei. Sūknis ir uzlikts pirms kolektora, kur siltumnesēja temperatūra būs zemāka. Sūkni var noņemt no sistēmas, aizverot priekšā un aizmugurē esošos lodveida vārstus, un iztecinot minimālu siltumnesēja apjomu no sistēmas.

Tālāk seko drošības grupa. Tā sastāv no drošības vārsta, izplešanās trauka, kā arī atgaisošanas vārsta. Atgaisotājs paša augstākajā vietā atrodas tāpēc, ka gaisa burbulīši, kas var rasties sistēmā, traucē sistēmas darbu. Un tie vienmēr ir tik paredzami, ka vienmēr ceļas augšā. Izplešanās trauks, jo sistēma ir slēgta. Tās mērķis ir izlīdzināt spiediena svārstības sistēmā. Virs drošības vārsta ir atzīme 3 bāri. Kad spiediens sasniegs 3 bārus, liekais siltumnesējs tiks no sistēmas nolaists (līdz ~2,5 bar atzīmei). Vēl piebildīšu, ka ik pa laikam vēlams pagriezt drošības vārstu, jo drošības vārsti mēdz tecēt. Sūkņa apvads vajadzīgs gadījumam, ja cirkulācijas sūkni ir aizmirsts ieslēgt. Pa šo apvadu sākas ūdens pašcirkulācija, tā kā karsts siltumnesējs (saules kolektorā) ir vieglāks nekā vēss siltumnesējs (boilerī).

Tālāk par sistēmas uzpildīšanu un tukšošanu. Boileram kreisajā pusē abpus DN20 lodveida ventilim atrodas divi pieslēgumi. Uzpildot tukšu sistēmu, šo ventili DN20 aizgriež, un papildināšanas ventili no ūdensvada un tukšošanas vārstu atver. Plūsma plūst pa sūknim paralēlo cauruli uz kolektoru un atpakaļ uz boileri, un caur tukšošanas cauruli. Tā var uzskatīt, ka sistēma ir uzpildīta, aizver ūdens papildināšanas un tukšošanas vārstus. Atver DN20 vārstu. Var arī neizmantot šādu sistēmas uzpildīšanas variantu; es to noskatīju vienā žurnālā un man tas likās interesants. Šo siltumnesēja uzpildīšanas variantu ir īpaši izdevīgi pielietot, ja sistēmas ietilpība ir liela. Mazākās sistēmās var iztikt vienkārši ar papildināšanu no ūdensvada – gaiss tik un tā tiks izspiests caur automātisko atgaisošanas vārstu.

Tukšošana. Tā ir obligāta ziemas apstākļos, jo pavisam noteikti saplīsīs dārgais saules kolektors. Blakus izplešanās tvertnei ir vārsts ar nosaukumu ziemas tukšošana. Atverot šo ventili, viss ūdens virs tā līmeņa iztecēs pa šo vārstu (arī no sarkanās caurules -> boilera čūsku -> un caur sūknim paralēlo cauruli). Te darbojas savienoto trauku likums. Ūdens būs siltumā – nesasals, sistēma drošībā. Un tad, uz vasaras pusi atkal būs jāuzpilda sistēma ar ūdeni, bet sistēmas ietilpība taču ir neliela.

Vēl par pāris detaļām. Norādīto 18L tvertni var likt visās sistēmās, kurās ietilpība ir līdz 150 litriem. Sistēmas spiediens lai ir tas pats, kas apkurē aptuveni 1 līdz 2,5 bar. Tad jau laika gaitā manīsi, vai vajag mainīt, vai ne. Galvenais vadmotīvs ir uzturēt tādu spiedienu sistēmā, un izplešanās traukā, ka, lai arī kāda temperatūra saules kolektorā netiek sasniegta, sistēmā būtu iepējami maza spiedienu starpības svārstība Δp (spiediena, kas nolasīta no manometra pie maksimālās temperatūras saules kolektora cilpā un spiediena, kas nolasīta no manometra pie aukstas sistēmas), bet maksimālajam spiedienam sistēmā nevajadzētu pārkāpt 2,5 bar. Jo zemāks spiediens, jo drošāk. Pretspiedienu izplešanās traukā gan pārbaudi katru sezonu.

Cirkulācijas sūknis. Pretestība sistēmā būs minimāla. Plūsma parasti jāsaskaņo ar izvēlētā kolektora vajadzībām. Pietiks ar mazāko apkurē pielietojamo sūkni. Principā viss.

__________________________________________________________

Turpinājumā nedaudz par skumjākām lietām – sistēmas uzstādīšanas izmaksas un, galu galā, atmaksāšanās laiks (ja silda ar elektrību).

Sekojošā tabulā uzskaitīti sistēmas izveidē nepieciešamie elementi, to izmaksas (ar PVN):

NPK	Materiāli	Mērvien.	Apjoms	Cena par vienību, Ls	Kopā, Ls
1	Saules kolektors	gb	1	299	299
2	Saules kolektora stiprin., skrūves	kompl	1	20	20
3	Automātiskais atgaisotājs DN15	gb	1	4,71	4,71
4	Veidgabalu komplekts, DN20	kompl	5	13,05	65,25
5	Veidgabalu komplekts, DN15	kompl	1	9,02	9,02
6	Drošības vārsts DN15, 3bar	gb	1	2,45	2,45
7	Lodveida ventilis DN15	gb	3	2,38	7,14
8	Lodveida ventilis DN20	gb	3	3,81	11,43
9	Caurule 26.9×2.8	m	15	1,55	23,25
10	Caurule 21.3×2.8	m	3	1,16	3,48
11	Vienvirziena vārsts DN15	gb	1	2,2	2,2
12	Vienvirziena vārsts DN20	gb	2	3,22	6,44
13	Stiprinājumi, līmlentes, pakojumi, u.c. DN20	kompl	2	2,4	4,8
14	Cirkulācijas sūknis Q=220 kg/h, H=1m	gb	1	113	113
15	Izolācija DN20, b=13mm	m	15	0,38	5,7
16	Izplešanās trauks 18L	gb	1	19,03	19,03
17	Boilers ar 2 cilpām, 200L	gb	1	200	200
				Kopā	796,9 Ls

Tālāk. Vienā no iepriekšējiem rakstiem par saules kolektora atmaksāšanās laiku minēju, ka ar 1 m² saules kolektora aktīvās virsmas var gada griezumā nodrošināt 6.8 m³ karstā ūdens. Manam norādītajam kolektoram ir 1.98 m² virsmas, tātad gada laikā ar šo varēs saražot 1.98 x 6.8 ~ 13.5 m³ karstā ūdens. No 1 m² kolektora gada laikā var iegūt 400kWh enerģijas. Tātad no manējā varēs: 1.98 x 400 = 792 kWh. Un, visbeidzot, lai ar elektrību iegūtu 1000 kWh enerģijas, nāksies samaksāt ~108 Ls (tarifs 0.1074 Ls/kWh). Tātad no manējā: 792 x 108 / 1000 = 85.84 Ls/gadā. Un ja sistēmas uzstādīšanas izmaksas ir 796.9Ls, naudiņu varam atgūt pēc 796.9 / 85.84 = 9.3 gadiem.

Secinājumi.

1). Norādītās sistēmas izmaksas, protams, neiekļauj darba, tekošās – ekspuatācijas, remonta, elektrības patēriņa izmaksas;

2). Cenas ir samērā optimistiskas, t.i., zemas, jo meklēju tās lētākās iespējas;

3). Cipari katram būs citādi, šis ir piemērs, kā šī lieta darāma. Neesmu pliks teorētiķis, pats esmu projektējis gana daudz, lai zinātu cik daudz un ko vajaga.

_______________________________________________

Tad nu pēc lasītāju lūgumiem, shēmu nedaudz samainīju. Problēma bij` tāda, ka lietotājs neseko līdzi temperatūrai boilerī un kolektorā, kā rezultātā viss var uzvārīties. Jaunajā variantā esmu paildinājis sistēmu ar dzesējošo kontūru. Tātad, piemēram, izvēlamies termovārstu, kas atveras pie 60ºC.  Līdz šiem 60ºC, cirkulācija notiek caur boileri un kolektoru, bet virs 60 grādiem – caur dzesējošo kontūru un kolektoru. Dzesējošais kontūrs – vieta, kur dzesēt karsto ūdeni. Tās varētu būt caurules zemē vai dzesēšana caur radiatoriem, vai baseinā. Ļauj vaļu savai fantāzijai…

Iespēju ir daudz un dažādas. Mainīsies tikai 2 lietas – būs nedaudz palielinājusies pretestība sistēmā un palielinājusies sistēmas ietilpība. Ņemot vērā dzesējamā kontūra “raksturu”, jāpieņem attiecīgi mēri.

Lai izdodās uzstādīt saules paneli!! 😉