Nu jā – ja jau piedāvāju sarežģītas shēmas no pirtiņu krāsnīm un māju cepeskrāsnīm, kuras nav iedomājamas bez elektrības līdzdalības, še nu stādu Tev priekšā shēmu bez sūkņa, shēmu, kura ir ievērojami lētāka un vienkāršāka.
Kurinot pavardu, ūdens sildīšanas caurulēs sasilst, kļūst vieglāks, pa cauruli ceļas uz augšu un ieplūst boilerā. Pa otru cirkulācijas cauruli, kas pievienota boilera lejasgalā nedaudz virs dibena, lai caurulē neieplūstu nogulsnes, vēsais ūdens no boilera ieplūst sildīšanas caurulē, kur sasilst un atkal pa cauruli nonāk boilerā. Tā notiek nepārtraukta ūdens cirkulācija, un ūdens boilerā sasilst. Visbeidzot, atverot karstā ūdens krānu, karsto ūdeni spiež caurulē līdz patērētājam, savukārt jauna aukstā ūdens deva no apakšas ieplūst boilerā.
Ūdens sildīšanas “čūsku” (pavardā iemontēta caurule) vēlams novietot uz cepeškrāsns, kā parādīts attēlā zemāk.
Tad tā netraucē kurtuves darbību. “Čūskas” vietā var būt arī sildcaurules no taisniem cauruļu atgriezumiem, kuri savienoti ar 90 un 180 grādu līkumiem.
Sildīšanas caurules izvēlas 1“ vai 1 1/4“ cinkotajām tērauda caurulēm. Tās izloka ar mērķi palielināt saskares virsmu ar uguni vai karstajām dūmgāzēm. Caurules novieto ar nepārtrauktu kāpumu (kā parādīts augšējā attēlā) ūdens cirkulācijas virzienā 1:100. Boilera tilpums jāpiemēro kurināšanas intensitātei. Vidēji tas varētu būt no 50 – 100 litriem. Boileru ieteicams novietot pēc iespējas tuvāk pavardam vertikāli, lai cirkulācijas caurules būtu pēc iespējas īsākas un lietošanai iegūtu siltāku ūdeni. Boileri no ārpuses var siltināt ar siltumizolāciju.
Ja ūdens nav kaļķains, patēriņam var lietot šo pašu ūdeni, kas sasilst caurulē, bet, ja kaļķu daudzums liels, tad, lai neaizsērētu sildcaurule, lieto dalītu sistēmu – sildcaurule iet caur boileru, sildīdama patēriņa ūdeni tikai ar savu ārējo virsmu. Otrs variants ir sarežģītāks, kas prasa arī izplešanās trauku, lai sasilstot ūdens nepārplēstu caurules.
Atkarībā no sildcauruļu aktīvā garuma (izlocītās “čūskas” garums, kas pakļauts uguns vai dūmgāzu iedarbībai) un diametra, ūdens 100 litru boilerā stundas laikā sasilst par 25 – 50 grādiem. A. Vedeliņa grāmatā “Individuālo dzīvojamo māju celtniecība” (Rīga, 1958. gads, 222. lpp.) dota šāda sakarība:
| Sildcaurules aktīvais garums, m | Diametrs 1“ | Diametrs 1 ¼“ |
| 3 | 25 ºC | 30 ºC |
| 4 | 33 ºC | 40 ºC |
| 5 | 42 ºC | 50 ºC |
Lai gan kurināt pavardu tikai boilera sasildīšanai ir neracionāli. Tāpēc vēlams pavardā ierīkotajai “čūskai” papildus pārbūvēt kurtuvi, ko izmanto tikai ūdenssildīšanai, nekarsējot pavarda virsmu.
Secinājumi:
1). Šī raksta kopsavilkums tapis no diviem avīžrakstiem, kuri izdoti pagājušā gadsimta 80. gados. Nav noslēpums, ka daudz kas ir mainījies. Salīdzinājumā ar modernām karstā ūdens sagatavošanas shēmām, kuras varētu piedāvāt kā alternatīvu nupat zīmētajai, šī ir vienkārša, droša un lēta. Tatad – tai nav ne vainas;
2). Vienīgais, kur varētu iztraukties, ir: ievērot, lai karstais ūdens nepaliek karstāks par 60-70 grādiem, kā dēļ var applaucēt rokas. Lai gan arī sistēmā palielināsies spiediens. Lai to risinātu, var uzstādīt karstā ūdens termovārstu vai, kas vēl labāk, sekot līdzi ūdens temperatūrai boilerī, uzstādot termometru.
