Zaļmēslojums

Paturpinot iepriekšējo tēmu par sējas vīķiem, vēlos izstrādāt kopsavilkuma rakstu par zaļmēslojumu, man svarīgās lietas par un ap to. Tad nu tā…

Augstu ražu pamats ir laba, trūdvielām bagāta augsne. Zināmie mēslošanas līdzekļi ir minerālmēsli, kūtsmēsli, virca, komposts un zaļmēslojums. Zaļmēslojuma ideja ir vienkārša. Te ļaujam pašiem augiem savairot nepieciešamās trūdvielas un sagādāt vēl turklāt dārgāko augu barības vielu – slāpekli.

Lai celtu smilšainu zemju auglību, tajā vislabāk ir ieart zemē zaļo augu masu. Pieaugs šādās zemēs trūds, kas sekmēs kā lauksaimniecības produkcijas iznākumu, tā plānotās mežaudzes ražību. Minerālmēsli, kūsmēsli šādās zemēs nedos vajadzīgo rezultātu, jo smilts zemes ir sausas un nav mēslojumam kur “aizķerties” – tas ieskalojas dziļākos augsnes slāņos. Savukārt, zaļmēslojums sadalās lēnāk.

Kad zaļmēslošanas augs pieteikoši liels izaudzis, to iear un ļauj tam satrūdēt. Iegūstam:

  • labi noēnotu augsni, kas turas irdena un mitra. Rodas labvēlīgāki baktēriju vairošanās un darbības apstākļi;
  • ar dziļu sakņu sistēmu zaļmēslošanas augs savāc savās virszemes daļās aizsklotās augu barības vielas no dziļākiem slāņiem. Zaļm.augu saknes irdina un vēdina apakškārtu, radīdamas iespēju izmantot to nākošajiem augiem;
  • zaļmasu iearot, tie sadalās, un no augšanas laikā sakrātām organiskām vielām veidojas laba trūdviela, kas uzlabo zemes augu barības vielu un ūdens saistītspējas. Smagas, lipīgas māla augsnes top drupanākas, un smalkas, putošas smiltis – saturīgākas. Augsne pieņem tumšu (melnu) nokrāsu – auglības redzamāko pazīmi. Atbrīvojas savāktās augu barības vielas un saražotais slāpeklis.

Labs zaļmēslojums dod augsnei tik pat daudz trūdvielu, cik 35 – 40 tonnu kūtsmēslojuma.

Zaļmēslojumam visvairāk audzē tauriņziežus: āboliņus, vīķus, zirņus, pupas, mazāk zināmās lupīnas un seradellu, kā arī citus pākšaugus. No pārējiem atzīmējami ir auzas, sinepes, eļļas rutks, griķi, rudzi un facēlija. Zaļmēslojumu AUGU vai to maisījumus var pielietot vairākos veidos:

  1. kā pilnīgu zaļmēslojumu to var pielietot, sējot papuvē un līdz laikam, kad jāsēj ziemāji: AUGS saug tā, lai to varētu ieart kā mēslojumu ziemājiem;
  2. ielabotās augsnēs AUGU sēju iespējams apvienot ar lopbrības iegūšanu tanī pašā gadā. Agri pavasarī iesēj kādu zaļbarības augu, ko novācot (pēc iespējas ātrāk) iesēj AUGU. Tādējādi iegūstam vērtīgu mēslojumu nākošā gada kultūraugam. Šajā gadījumā AUGU iear pēc pirmā sala vai vēlā rudenī;
  3. AUGU iespējams iesēt tūlīt pēc ziemāju novākšanas un ieart kā rudens zaļmēslojumu;
  4. arī sējot pēc agrajiem kartupeļiem, AUGU var izmantot kā zaļmēslojumu nākošā gada kultūraugam;
  5. ir iespējams audzēt AUGU zem ziemājiem, t.i., pavasarī sēt AUGU, kas turpina augt pēc virsauga nopļaušanas un kļūst iearams pēc pirmā sala. Te gan derēs tikai seradella, kas ir vienīgais tauriņziedis, kas pacieš noēnojumu;
  6. bojātas AUGA sēklas var iestrādāt zemē, samaltā veidā;
  7. kā “pārnesto zaļmēslojumu”. Šim nolūkam kādā laukā iesēj ilggadīgo AUGU (piem. daudzgadīgā lupīna, lucerna u.t.t.), ko vasarā iespējams nopļaut divas reizes un pārvedot ieart citā laukā.

Vislabāk zaļmēslus izmanto sakņaugi, auzas un rudzi, mazāk citas kultūras.

Vislielāko zaļo masu zaļmēslojumam dos vairāku augu maisījums, kura kopējais apjoms nav mazāks par 200kg/ha. Uz ha piemērotākais maisījums:

  1. Smilts augsnēm – 90kg dzeltenā lupīna, 80kg šaurlapainā vai baltā lupīna un 50kg auzas;
  2. Smilšaina māla un citām vidēji smagām augsnēm – 70kg lauka pupas, 70kg  šaurlapainā vai baltā lupīna, 40kg zirņi un 30kg auzas;
  3. Smagām mālainām augsnēm – 70kg zirņi, 50kg sējas vīķi, 80kg lauka pupas un 20kg auzas.

Īstais iearšanas laiks ir jūnija beigas vai jūlijs, kad zaļmēslojums izaudzis un zied. Ap šo laiku zaļmēslojums ir ar slāpekli visbagātākais, un ir jāiear. Jāņem vērā, ka zaļā masa būs liela – būs grūtības to uzreiz ieart (stāvošu), tādēļ otrs variants ir lauku sadiskot un pēc tam apart.

Tūlīt pēc zaļmēslojuma iearšanas ziemājus sēt nedrīkst. Jāļauj ieartai masai ~3 līdz 4 nedēļas trūdēt. Smagās augsnēs ieteicams ieart seklāk, nekā vieglās augsnēs, jo smagajās augsnēs, iearot zaļmēslojumu par dziļu, gaisa trūkuma dēļ tas nesadalās, bet pārkūdrojas, veidojot skābu, neuglīgu trūdu.

Sevišķa nepieciešamība pēc zaļmēsliem ir tām saimniecībām, kur kūtsmēsli ir jāved uz tāliem laukiem (mēslu vešana neatmaksājas), kā arī tām saimniecībām, kurās trūkst kūtsmēslu vai ir vāji attīstīta lopkopība.

Izmantotā literatūra:

  • Meža dzīve, 1926.gada 1.jūnijs;
  • Darbs un Zeme, 1942.gada 15.augusts;
  • Brīvā Zeme, 1937.gada 28.septembris;
  • Darbs un Zeme, 1942.gada 1.jūnijs;
  • Darba Zemnieks, 1940.gada 23.augusts

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s


%d bloggers like this: